Allamanda
Allamanda ir mūžzaļu tropu augu ģints, kurā ietilpst krūmi un vīteņaugi, kas ir augstu vērtēti to pārsteidzošo cauruļveida ziedu dēļ dzeltenā, rozā vai baltā toņos. Ģints ietver aptuveni 15 sugas, kas dabiski aug Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Pareizi kopjot, allamanda ilgu laiku var dekorēt siltumnīcas, ziemas dārzus un iekštelpas ar saviem košajiem ziediem un spīdīgajām, ādainajām lapām. Tomēr augam nepieciešama zināma uzmanība, jo tas pieder pie apokīniešu dzimtas un tam ir toksiska piena sula.
Nosaukuma etimoloģija
Ģints nosaukums Allamanda tika dots par godu Šveices botāniķim Frederikam Lui Allamandam, kurš deva ieguldījumu Amerikas floras izpētē. Vecākos botāniskajos traktātos ir sastopami sinonīmi nosaukumi, taču mūsdienās Allamanda ir plaši atzīts nosaukums. Ikdienas valodā ziedu dažreiz sauc par "zelta trompeti" vai "dzelteno zvaniņu" visbiežāk sastopamās sugas vainaga raksturīgās formas un krāsas dēļ.
Dzīvības forma
Allamanda var būt vīteņauga formā ar stublājiem, kas spēj vītīties ap balstiem un sasniegt ievērojamu garumu, līdz pat vairākiem metriem. Šādus vīteņaugus bieži audzē plašās siltumnīcās, uz balkoniem vai ziemas dārzos, izmantojot vertikālus režģus vai arkas.
Citos gadījumos allamanda tiek veidota kompaktā krūmā, īpaši mazākiem iekštelpu eksemplāriem vai zema auguma šķirnēm. Regulāri apgriežot un saspiežot galotnes, var panākt zaraināku un sakoptāku formu, kas ļauj augu turēt uz palodzes vai ierobežotā telpā.
Ģimene
Allamanda pieder pie apocīnu dzimtas (Apocynaceae), lielas ziedošu augu grupas, kurā ietilpst arī adeniji, dipladenijas, oleandri un daudzas citas tropu un subtropu sugas. Lielākajai daļai apocīnu dzimtas augu raksturīga iezīme ir piena sulas klātbūtne, kas var saturēt toksiskus kardenolīdus un citus alkaloīdus.
Vēl viena svarīga šīs dzimtas iezīme ir unikālā ziedu struktūra: piecu daļu vainags, bieži cauruļveida, kas pāriet piltuves formā. Šī iezīme ir īpaši izteikta allamandai, piešķirot tās ziediem atpazīstamu izskatu. Daudzi apocynaceae dzimtas pārstāvji ir ļoti dekoratīvi un tiek plaši novērtēti iekštelpu un dārza dārzkopībā.
Botāniskās īpašības
Allamanda ir mūžzaļš krūms vai vīteņaugs ar pretēji vērstām vai vijīgām eliptiskām lapām. Lapu plāksnes parasti ir biezas, spīdīgas un smailas. Ziedi ir lieli, zvanveida un cauruļveida, 5–10 cm diametrā, visbiežāk dzelteni, bet dažām sugām ir rozā, violeti vai balti toņi. Vainags ir sadalīts piecās ziedlapiņās, kas pakāpeniski saplūst caurulē.
Auglis ir kapsulai vai ogai līdzīga struktūra, kas satur vairākas sēklas. Tomēr, audzējot telpās, sēklas veidojas reti, jo pareizai apputeksnēšanai nepieciešama labvēlīga vide un apputeksnējošie kukaiņi vai manuāla ziedputekšņu pārnešana.
Ķīmiskais sastāvs
Tāpat kā lielākā daļa apocynaceae dzimtas augu, allamanda satur lateksu (piena sulu), kas satur kardenolīdus un saponīnus, kuri var būt toksiski, ja tos norij vai nonāk saskarē ar gļotādām. Sula veic aizsargfunkciju pret kaitēkļiem un palīdz augam atjaunot bojātos audus.
Ziedi var saturēt flavonoīdus un ēteriskās eļļas, kas tiem piešķir raksturīgu aromātu. Ir maz datu par allamandas farmaceitisko izmantošanu, taču ir zināms, ka dažiem ekstraktiem piemīt pretmikrobu un pretsēnīšu īpašības. Tomēr oficiālā medicīna neatzīst šo augu kā ārstniecisku tā toksicitātes riska dēļ.
Izcelsme
Allamanda cēlusies no Centrālamerikas un Dienvidamerikas, tostarp Brazīlijas, Kolumbijas, Peru un citu valstu, mitro tropu reģionu mežainajiem un nomaļajiem apgabaliem. Tur augi aug uz koku stumbriem, saņemot daudz saules gaismas. Lietus un augsts mitrums ir to dabiskā dzīvotne.
Dekoratīvajā dārzkopībā augu sāka izmantot 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, kad aktīvi tika pētīta Jaunās pasaules flora. Allamanda ātri ieguva popularitāti Eiropas siltumnīcās un vēlāk arī citos reģionos ar piemērotu klimatu (subtropos, siltās piekrastes zonās).
Audzēšanas vienkāršība
Allamanda netiek uzskatīta par augu iesācējiem dārzniekiem, jo tai nepieciešama īpaša uzmanība mitrumam, temperatūrai un apgaismojuma apstākļiem. Tomēr ar zināmu pieredzi un vienkāršu ieteikumu ievērošanu to var veiksmīgi audzēt telpās vai siltumnīcās.
Problēmas rodas toksiskā lateksa un nepieciešamības pēc augsta mitruma dēļ, kas pilsētas dzīvoklī var prasīt īpašus pasākumus (mitrinātājus, regulāru smidzināšanu, paplāti ar keramzītu). Kopumā ar pareizu laistīšanu un pietiekamu apgaismojumu allamanda labi aug un bagātīgi zied, priecējot saimnieku ar košiem ziediem.
Sugas un šķirnes
Allamanda ģintī ietilpst aptuveni 15 sugas, no kurām vispopulārākās kultivēšanā ir:
- Allamanda cathartica (katartiskā jeb dzeltenā allamanda) — visplašāk pazīstamā; tai ir lieli dzelteni trompetveida ziedi.
- Allamanda violacea (violeta allamanda) — ar ceriņkrāsas vai purpursarkaniem ziediem.
- Allamanda blanchetii — ar rozā, dažreiz gandrīz sarkaniem ziediem.
Ir izstrādātas hibrīdas formas, kas izceļas ar bagātīgāku ziedēšanu, kompaktu augšanu vai piesātinātām ziedu nokrāsām. Bieži pieejamas dažādas Allamanda cathartica šķirnes ar dažādiem dzelteniem toņiem (tumši dzeltenu, citrondzeltenu, spilgti dzeltenu).
Izmērs
Savvaļā alamanda var sasniegt 2–4 metru garumu atkarībā no sugas un apstākļiem. Optimālā temperatūrā un mitrumā vīteņaugs stiepjas, pieķeroties balstiem vai izplešoties, ja aug atklātā vietā. Krūmu formas saglabā augstumu 1–2 metru diapazonā.
Audzējot telpās vai siltumnīcās, augšanu parasti nedaudz ierobežo poda lielums un bieža apgriešana. Traukā augošs augs bieži vien nepārsniedz 1,5–2 metrus, bet var veidot diezgan garus dzinumus, ja to atbalsta uz režģa vai speciāliem balstiem.
Augšanas intensitāte
Tropu apstākļos allamanda aug diezgan strauji, optimālos apstākļos (saules gaisma, siltums, pietiekams mitrums un barības vielas) sezonā izaugot līdz pat 30–40 cm vai vairāk. Vēsākā klimatā vai nepietiekama apgaismojuma gadījumā augšanas temps samazinās.
Visaktīvākā veģetācija ir pavasarī un vasarā, kad veidojas galvenie dzinumi un ziedpumpuri. Rudenī un ziemā augšana palēninās, īpaši, kad temperatūra pazeminās un diena saīsinās. Ja allamanda tiek novietota pietiekami siltā un gaišā siltumnīcā, ir iespējama nepārtrauktāka un aktīvāka attīstība.
Dzīves ilgums
Allamanda ir daudzgadīgs augs. Pareizi kopjot siltumnīcā vai istabas apstākļos, tā var dzīvot vairāk nekā 5–7 gadus, saglabājot spēju ziedēt. Laika gaitā stumbra apakšējā daļa var kļūt kaila, zaudējot lapas, bet augšpusē attīstīsies jauni dzinumi, lai to kompensētu.
Atklātā zemē tropiskajos reģionos mūžs var būt ilgāks, lai gan augu bieži atjauno, to nogriežot un pārstādot vai apgriežot, lai stimulētu zarošanos. Kopumā augs nav īpaši ilgmūžīgs, taču ar pienācīgu kopšanu tas saglabā savu dekoratīvo vērtību ievērojamu laiku.
Temperatūra
Allamanda labi aug siltā klimatā, kur aktīvās augšanas laikā temperatūra ir 20–28 °C. Optimāla ir mērena, nemainīga temperatūra bez krasām svārstībām. Ja termometra stabiņš noslīd zem 15–16 °C, auga attīstība palēninās un tas var sākt mest lapas.
Ziemā iekštelpu apstākļos temperatūra parasti virs 18 °C ļauj allamandai turpināt augt, lai gan lēnāk. Ir svarīgi augu ilgstoši nepakļaut temperatūrai zem 10 °C, jo tas var bojāt audus un izraisīt auga vai vīnogulāja bojāeju.
Mitrums
Augs dod priekšroku augstam gaisa mitrumam, kas raksturīgs tropu reģioniem. Optimālais gaisa mitrums ir 60–70%. Ja gaiss ir sausāks (zem 40%), lapu gali var izžūt un pumpuri var nokrist. Lai kompensētu, ieteicams regulāri apsmidzināt ar siltu ūdeni, izmantot paplātes ar mitru keramzītu vai gaisa mitrinātājus.
Pārmērīgs mitrums (virs 80%) var radīt arī problēmas: ja nav ventilācijas, var attīstīties sēnīšu slimības (pelēkā puve, plankumi). Ir jānodrošina neliela, bet pastāvīga svaiga gaisa pieplūde augam, izvairoties no aukstiem caurvējšiem.
Apgaismojums un telpu izvietojums
Allamanda ir ļoti viegla mīloša. Vislabāk to audzēt laukos, kas vērsti uz dienvidiem, dienvidrietumiem vai dienvidaustrumiem. Ir svarīgi pakāpeniski pieradināt augu pie spēcīgas saules gaismas, lai novērstu lapu apdegumus. Dienas karstumā (īpaši vasarā) ir pieņemama neliela ēnošana, it īpaši, ja logs neļauj pietiekami gaisotnei cirkulēt.
Nepietiekama apgaismojuma gadījumā (ziemeļu pusē vērsts logs, noēnota palodze) allamanda zied vāji vai nezied nemaz, dzinumi izstiepjas, un lapas zaudē savu spilgto krāsu. Ja podu nav iespējams pārvietot, ieteicams izmantot fitolampas, lai pagarinātu dienasgaismas stundu skaitu līdz 12–14 stundām.
Augsne un substrāts
Allamandai nepieciešams substrāts, kas līdzīgs tropu augsnei: irdens, auglīgs, ar labu drenāžu, viegli skābs (pH 5,5–6,5). Tipisks maisījums sastāv no:
- Lapu augsne — 2 daļas
- Kūdra — 1 daļa
- Smiltis vai perlīts — 1 daļa
- Velēna augsne (ja pieejama) — 1 daļa
Dezinfekcijai var pievienot nedaudz kokogles. Poda apakšā jāievieto drenāžas slānis (2–3 cm keramzīta, grants vai granulēta pumeka), lai novērstu ūdens stagnāciju ap saknēm.
Laistīšana
Aktīvās augšanas laikā (pavasarī un vasarā) allamanda ir jālaista bagātīgi, ļaujot substrāta virsējam slānim starp laistīšanas reizēm izžūt par 1–2 cm. Ir svarīgi izvairīties no ūdens stagnācijas ap saknēm, jo tas var viegli izraisīt puvi. Tiek izmantots mīksts, istabas temperatūras ūdens.
Ziemā, īpaši, ja temperatūra ir pazeminājusies un augs ir palēninājies, laistīšana tiek samazināta, bet sakņu kamols nedrīkst pilnībā izžūt. Laistīšanas intervāli tiek palielināti, parasti laistot reizi 7–10 dienās, rūpīgi kontrolējot mitruma līmeni.
Mēslošana un barošana
Allamanda tiek mēslota no pavasara līdz rudens vidum ik pēc 2–3 nedēļām, izmantojot ziedošiem augiem paredzētus kompleksos minerālmēslus (NPK vienādās proporcijās vai ar nelielu fosfora dominanci). Aktīvās pumpuru veidošanās laikā ziedēšanas veicināšanai var papildus izmantot kālija bāzes mēslošanas līdzekļus.
Lietošanas metodes ietver sakņu laistīšanu ar mēslojuma šķīdumu vai granulu izkaisīšanu uz substrāta virsmas, kam seko laistīšana. Ziemā mēslošanas līdzekļus vai nu nelieto, vai arī to devu samazina līdz minimumam, lai izvairītos no pārmērīgas augšanas nelabvēlīgos apgaismojuma un temperatūras apstākļos.
Ziedēšana
Allamandas ziedi ir cauruļveida, pārejot platā vainagā 5–8 cm diametrā, visbiežāk zeltaini dzelteni, reizēm rozā vai balti. Tie parasti zied dzinumu galotnē, bieži veidojot skaras ziedkopas. Vislielākā ziedēšana ir vasarā un agrā rudenī, kad ir maksimāli daudz apgaismojuma.
Ziedu aromāts var būt no vājas līdz vidēji izteiktai, ar patīkamām saldām notīm. Pēc novītšanas katrs zieds nokalst un var nokrist, atbrīvojot vietu jauniem pumpuriem. Labi kopjot, ziedēšana var ilgt nepārtraukti vairākas nedēļas.
Pavairošana
Allamandu pavairo ar zaļiem vai daļēji kokveida spraudeņiem, kā arī ar sēklām. Spraudeņiem ņem 10–15 cm garus dzinumus, nogriež zem mezgla, noņem apakšējās lapas, iemērc sakņu hormonā un stāda mitrā kūdras-smilšu substrātā 22–25 °C temperatūrā.
Sēklas (ja pieejamas) sēj pavasarī vieglā maisījumā un diedzē zem plastmasas vai stikla, uzturot nemainīgu mitrumu un temperatūru. Dīgšana notiek 2–4 nedēļu laikā, bet ziedoša auga izveidošanās var ilgt vairākus gadus, jo sēklu metode ir lēnāka nekā veģetatīvā pavairošana.
Sezonas iezīmes
Pavasarī allamanda sāk aktīvi augt, attīstās vairāk lapu un veidojas ziedpumpuri. Šajā laikā ir svarīgi nodrošināt intensīvu laistīšanu un sākt mēslošanu. Vasarā augs sasniedz veģetācijas un ziedēšanas kulmināciju, kam nepieciešama regulāra laistīšana, labs apgaismojums un sistemātiska mēslošana.
Rudenī ziedēšana pakāpeniski beidzas, un augšana palēninās. Ziemā, ja temperatūra pazeminās, allamanda var nonākt daļējā miera stāvoklī, nometot dažas lapas un dažreiz pat piedzīvojot lapu krišanu (kad temperatūra ievērojami pazeminās). Šajā periodā laistīšana un mēslošana tiek samazināta, un tās tiek atsāktas pavasarī.
Kopšanas funkcijas
Allamandas veiksmīgas audzēšanas atslēga ir pietiekams apgaismojums un mērena laistīšana. Jāizvairās no substrāta pārlaistīšanas, jo auga saknes ir jutīgas pret ūdens stagnāciju. Turklāt ir svarīgi atcerēties, ka allamanda ražo toksisku sulu, tāpēc apgriešana un pārstādīšana jāveic, valkājot cimdus.
Auga veidošana jāveic uzmanīgi, saspiežot dzinumu galus, lai stimulētu zarošanos. Veidojot uz režģa, jāuzmanās, lai jaunie dzinumi tiktu novirzīti uzmanīgi, jo stublāji var nolūzt, ja ar tiem apietas rupji. Regulāri pārbaudiet lapas un stublājus, vai nav kaitēkļu un slimību.
Aprūpe iekštelpu apstākļos
Audzējot allamandu telpās, atrodiet gaišāko vietu: uz dienvidiem, dienvidrietumiem vai dienvidaustrumiem vērstu palodzi. Ir svarīgi nodrošināt, lai lapas pusdienas karstumā "neapdegtu", dažreiz tās noēnojot ar plānu aizkaru. Ieteicamā temperatūra pavasarī un vasarā ir aptuveni 20–25 °C.
Laistīšana jāveic ar nostādinātu ūdeni, substrātu uzturot mēreni mitru. Karstās dienās ir lietderīgi laiku pa laikam apsmidzināt lapas, īpaši, ja gaisa mitrums ir zems. Mēslojumu lieto ik pēc 2–3 nedēļām, izmantojot ziedošiem augiem paredzētus mēslojumus, pārtraucot to lietošanu rudenī, kad augs nonāk miera periodā.
Ziemā, ja istabas temperatūra ir aptuveni 18–20 °C un ir pietiekami daudz gaismas (iespējams, ar papildu apgaismojumu), allamanda var turpināt augt, bet mazāk aktīvi. Ja klimatiskie apstākļi ir vēsāki (15 °C un zemāk), laistīšana ievērojami jāsamazina, un augs var nomest dažas lapas, taču uzmanīgi jārīkojas pēc iespējas mazāk.
Krūma vai vīnogulāja formu var veidot agrā pavasarī. Dzinumu apgriešana par vienu trešdaļu no to garuma stimulē sānu zarus un rada kuplāku izskatu. Pārstādīšana tiek veikta ik pēc 1–2 gadiem, palielinot poda diametru par 2–3 cm, izvairoties no pārmērīgas vietas saknēm.
Pārstādīšana
Labāk ir mainīt trauku pavasarī pirms aktīvās augšanas. Ja saknes aizpilda visu podu, izvēlieties jaunu trauku, kas ir par 2–3 cm platāks, un pievienojiet drenāžu (keramzītu, granti). Izmantojiet irdenu substrātu: 2 daļas lapu vai velēnu augsnes, 1 daļa kūdras un 1 daļa smilšu vai perlīta.
Lai mazinātu sakņu stresu, pārstādīšana ir vēlamāka nekā pilnīga substrāta maiņa. Ja nepieciešams, noņemiet sapuvušās vai bojātās saknes un apstrādājiet griezuma vietas ar sasmalcinātu kokogli. Tūlīt pēc pārstādīšanas uzmanīgi laistiet, līdz sakņu sistēma pielāgojas.
Atzarošana un vainaga veidošana
Allamandas apgriešanai ir divi mērķi: stimulēt zarošanos bagātīgākai ziedēšanai un noņemt vājus dzinumus. Labākais laiks apgriešanai ir agrs pavasaris vai ziemas beigas, pirms aktīvas sulas plūsmas. Iekštelpu apstākļos augšanas sezonā var saspiest galotnes, lai novērstu vīteņauga pārāk lielu izstiepšanos.
Ja allamanda aug uz balsta, pārāk gari vai pliki stublāji tiek saīsināti, lai nodrošinātu vienmērīgu dzinumu sadalījumu. Jāievēro piesardzība toksiskās sulas dēļ: labāk veikt darbības, valkājot cimdus, lai izvairītos no lateksa saskares ar ādu un jo īpaši gļotādām.
Iespējamās problēmas un risinājumi
Galvenās grūtības ir pārmērīga laistīšana un gaismas trūkums. Ūdens stagnācijas gadījumā sakņu sistēma pūst, augs vīst, lapas kļūst dzeltenas un nokrīt. Risinājums ir steidzami samazināt laistīšanu, nodrošināt drenāžu un, ja nepieciešams, pārstādīt. Apgaismojuma trūkums noved pie iegareniem, bāliem dzinumiem un vājas ziedēšanas — pods jāpārvieto tuvāk logam vai jāizmanto fitolampas.
Ja lapas zaudē spīdumu un kļūst plankumainas, tā var būt sēnīšu infekcija, ko izraisa pārmērīgs mitrums un zema temperatūra. Palīdzēs apstākļu labošana un atbilstošu fungicīdu lietošana. Var parādīties arī barības vielu trūkuma pazīmes, piemēram, hloroze, lēna augšana, kuras dēļ var būt nepieciešama mēslošana.
Kaitēkļi
Alamandu var ietekmēt laputis, zirnekļērces, zvīņkāji un baltmušas, īpaši, ja gaiss ir sauss un ventilācija nav pietiekama. Regulāri pārbaudiet lapas (no apakšpuses) un dzinumus, lai laikus atklātu kukaiņus. Nelielu invāziju gadījumā var izmantot ziepjūdeni vai mehānisku noņemšanu.
Smagākos gadījumos jālieto insekticīdi vai akaricīdi, stingri ievērojot norādījumus. Ir svarīgi apstrādāt ne tikai pašu augu, bet arī apkārtējos augus, kā arī podu un palodzi, jo kāpuri un pieaugušie īpatņi var palikt uz tuvumā esošajām virsmām.
Gaisa attīrīšana
Kā mūžzaļam un ziedošam augam, allamandai ir mērens lapu laukums, kas ļauj tai absorbēt nedaudz oglekļa dioksīda un atbrīvot skābekli. Tomēr nav zinātnisku datu, kas liecinātu, ka allamanda izceļas ar kaitīgu piemaisījumu filtrēšanu.
Kopumā jebkurš iekštelpu zaļums labvēlīgi ietekmē mikroklimatu, samazinot stresa līmeni iedzīvotāju vidū un nedaudz palielinot gaisa mitrumu, iztvaikojot mitrumam no lapām. Alamandas audzēšana pati par sevi, visticamāk, būtiski neattīrīs gaisu, taču tā radīs estētisku pievilcību un dabas tuvuma sajūtu.
Drošība
Augs pieder pie apocīnu dzimtas (Apocynaceae), un tā sula ir toksiska. Kad stublāji vai lapas ir bojāti, izdalās balts latekss, kas var kairināt ādu un gļotādas. Apgriešanas vai pārstādīšanas laikā vienmēr ieteicams valkāt cimdus. Izvairieties no saskares ar acīm, muti vai atvērtām brūcēm.
Ja mājā ir mazi bērni vai dzīvnieki, ieteicams novietot allamandu vietā, kur nejaušas lapu norīšanas risks ir minimāls. Spēcīga saindēšanās, norijot sulu, var izraisīt vemšanu, caureju un sirds ritma traucējumus. Ja ir aizdomas par saindēšanos, jāmeklē medicīniskā palīdzība.
Ziemošana
Apsildāmās telpās allamandu var turēt 18–20 °C temperatūrā, samazinot laistīšanu un nelietojot mēslojumu. Tā turpinās augt, bet lēnāk, un var daļēji nomest lapas. Nepieciešams pietiekams apgaismojums, pretējā gadījumā augs cietīs.
Gadījumos, kad temperatūra var pazemināties līdz 15°C vai zemāk, augšana praktiski apstājas, un augs nonāk relatīvā miera periodā. Laistīšana tiek ievērojami samazināta, bet substrātam nevajadzētu pilnībā izžūt. Pavasarī, palielinoties apgaismojumam un siltumam, tiek atsākta ierastā kopšana.
Derīgās īpašības
Alamandas galvenā vērtība ir tās dekoratīvās īpašības: spilgti trompetveida ziedi un izsmalcināta lapu forma. Turklāt fitoncīdo vielu klātbūtne sulā var radīt nelielu pretmikrobu iedarbību gaisā, lai gan tiešais ieguvums cilvēkiem ir minimāls.
Daži tautas avoti min noteiktu allamandas ekstraktu hipotētiskas ārstnieciskas īpašības, taču oficiālā medicīna šādu pielietojumu neatzīst. Stingrais brīdinājums par tā toksicitāti mazina vēlmi lietot augu ikdienas dzīvē.
Lietošana tradicionālajā medicīnā vai tautas līdzekļos
Ir maz pierādījumu par allamandas daļu plašu izmantošanu tradicionālajā medicīnā. Dažas tropu tautas lapas ir izmantojušas rituāliem vai medicīniskiem nolūkiem, taču nav zinātniska apstiprinājuma šo metožu efektivitātei. Turklāt, tā toksicitātes dēļ, pašārstēšanās eksperimenti ir ļoti bīstami.
Augu sulas var lietot lokāli ādas kopšanai, taču tas rada kairinājuma vai apdegumu risku. Labāk neizmantot tautas metodes bez īpašas konsultācijas un zināšanām. Lielākā daļa allamandas cienītāju to novērtē tikai kā dekoratīvu augu.
Izmantošana ainavu dizainā
Reģionos ar siltu klimatu allamanda var augt ārā, dekorējot sienas, arkas,
Lapenes un dzīvžogi. Tā spilgti dzeltenie (vai cita toņa) ziedi piešķir vietai tropisku noskaņu. Mazākās telpās tiek izmantotas punduršķirnes vai augšanas ierobežošana, apgriežot augu.
Vertikālie dārzi un piekaramie kompozīcijas parasti netiek izmantotas allamandas audzēšanai, lai gan lielās siltumnīcās "zaļās sienas" var veidot, izmantojot režģu tīklus. Galvenais ir nodrošināt pietiekamu apgaismojumu, mitrumu un substrāta daudzumu. Piekaramos podos allamanda var izskatīties neparasti, taču tai nepieciešama rūpīga laistīšana un atbalsts, lai novērstu dzinumu lūšanu.
Saderība ar citiem augiem
Allamanda mīl gaismu, tāpēc nav vēlams to stādīt blakus augstām sugām, kas varētu noēnot dzinumus. To var audzēt līdzās citām tropu sugām, kas dod priekšroku līdzīgiem apstākļiem (oleandrs, dipladenija, hibiskus). Tomēr toksiskās sulas dēļ jāuzmanās, lai kaimiņi neciestu no saskares ar pilieniem apgriešanas laikā vai stublāja bojājumiem.
Augs parasti nav agresīvs pret kaimiņiem. Tomēr, audzējot vienā podā vai ierobežotā dārza dobē, ir jāuzrauga sakņu konkurence. Pietiekami auglīgā augsnē un regulāri mēslojot, allamanda labi sadzīvo ar citām dekoratīvi ziedošām sugām, radot sulīgas, spilgtas kompozīcijas.
Secinājums
Allamanda (allamanda) ir skaists apokīnu dzimtas (Apocynaceae) pārstāvis, kas priecē aci ar lieliem, krāsainiem zvanveida ziediem. To var audzēt siltumnīcās, ziemas dārzos un pat telpās, ja vien ir pietiekami daudz siltuma, spilgts apgaismojums un mēreni mitrs substrāts. Ir svarīgi atcerēties par auga toksisko sulu, valkāt cimdus un izvairīties no bērnu vai mājdzīvnieku saskares ar lapām.
Neskatoties uz prasīga auga reputāciju, allamanda spēj pateicīgi reaģēt uz uzmanību, nodrošinot bagātīgu ziedēšanu un eksotisku izskatu, ja tiek ievēroti pamata kopšanas noteikumi. Pareiza laistīšana, regulāra mēslošana un savlaicīga apgriešana palīdzēs uzturēt krūmu vai vīnogulāju veselīgā, iespaidīgā stāvoklī daudzus gadus.